Tiesības un pienākumi

Video materiāls Atšķirības starp tiesībām un pienākumiem (1:22)

Video materiāls Tiesiskas tiesības un ētikas atbildība (8:16)

Video materiāls The Story of Human Rights (9:51)

Ikvienam, it visur

Cilvēktiesības aizsargā ikvienu cilvēku. Tās nav atkarīgas no jūsu tautības, rases, dzimuma, seksuālās orientācijas vai veselības stāvokļa. Dažkārt cilvēki domā, ka cilvēktiesības ir tikai tiem, kas nav izdarījuši neko sliktu, bet pārējie tās nav pelnījuši. Tas nav pareizi. Dažas tiesības reizēm var tikt ierobežotas, bet atņemt cilvēktiesības nevar nevienam.

PIEMĒRS Ja kāds ir izdarījis noziegumu un nonācis cietumā, viņa cilvēktiesības tiek ierobežotas, un tā ir daļa no soda. Taču arī cietumā nevienu nedrīkst sist, badināt vai apsaukāt rupjiem vārdiem.

Jūsu un citu personu tiesības

Cilvēktiesības nenozīmē, ka cilvēks var darīt visu, kas ienāk prātā. To ir vieglāk izskaidrot sekojoši: jūsu brīvība beidzas tur, kur sākas citas personas tiesības. Jūsu interesēm un tiesībām ir jābūt līdzsvarā ar citu personu tiesībām, tādēļ jāmeklē kompromiss.

PIEMĒRS Jūs nedrīkstat organizēt neatļautu demonstrāciju ielās un ierobežot citu personu iespējas nokļūt darbā. Tas nenozīmē, ka jums vispār nav tiesību rīkot demonstrāciju un citu cilvēku tiesības netraucēti nokļūt darbā ir svarīgākas par jūsējām. Taču katrā situācijā šīs dažādās tiesības jāizvērtē un jālīdzsvaro. Valstij jānodrošina publiskās institūcijas, kas šādās situācijās spēj pieņemt lēmumus un nodrošināt nepieciešamo līdzsvaru.

Ierobežojumi

Cilvēktiesības var tikt ierobežotas. Dažas no jūsu tiesībām un brīvībām var būt ierobežotas visas sabiedrības labā vai lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.

PIEMĒRS Ja kāds pastrādā noziegumu, tad viņu var sodīt un ielikt cietumā, tādējādi pamatoti ierobežojot viņa tiesību uz personas brīvību un neaizskaramību. Tikai dažas tiesības nevar ierobežot nekādos apstākļos. Tas ir spīdzināšanas aizliegums un piespiedu darba jeb verdzības aizliegums. Spīdzināšana un verdzība nav attaisnojama nekādos apstākļos.

Bērnu tiesības

Cilvēktiesības tiek iedalītas pilsoniskajās, politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās un kultūras tiesībās. Tomēr vienlaikus cilvēktiesību sistēmā tiek noteiktas arī dažādas mazaizsargātas personu grupas, kurām, ņemot vērā viņu statusu, ir nepieciešama īpaša valsts aizsardzība un atbalsts.

Bērnu tiesību izdalīšana atsevišķā grupā pamatota galvenokārt ar to, ka no vienas puses bērniem atbilstoši valstu tiesiskajam regulējumam nav visu tiesību, kas piemīt pilngadīgajiem, bet no otras puses, bērniem ir arī savas specifiskās tiesības, kas saistītas ar viņu vecumu, stāvokli ģimenē u.t.t.

Bērnu tiesības ir pamattiesību un pamatbrīvību kopums, kuram ir jābūt nodrošinātam katram bērnam (bērns ir persona, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu), bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem ar bērnu vai viņa ģimeni saistītiem apstākļiem.

Bērnu tiesību definīcija izriet no pamatidejām, kuras nosaka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Deklarācijas atsevišķā pantā, kas veltīts bērniem, ir noteikts, ka „mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību”. Atzīstot bērnu vienlīdzīgās tiesības uz visām brīvībām, kas pasludinātas deklarācijā, starptautiskā kopiena atzīst papildus palīdzības un atbalsta nepieciešamību bērniem.

Harmoniskai personības attīstībai nepieciešamas, lai bērns dzīvo un aug mīlestības, labuma un laimes gaisotnē, ģimenes vidē, tuvu un mīlošu cilvēku vidū. Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt bērnam sagatavoties patstāvīgai dzīvei, kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, kā arī radīt bērna fiziskai un garīgai attīstībai piemērotus dzīves apstākļus.

Bērna tiesību aizsardzības mehānismi

Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam ikviena iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību.

Pievienojoties un ratificējot ANO Konvenciju par bērna tiesībām, Latvijas valsts uzņēmās nodrošināt ne tikai visas konvencijā noteiktās bērna tiesības, bet arī izveidot efektīvus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus (administratīvos, tiesu u.c.), kurus izmantojot, tiek nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība. Saskaņā ar konvenciju, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likumu pirmās personas, kas nodrošina bērna un viņa tiesību aizsardzību, ir bērna vecāki vai aizbildņi. Tās ir personas, kas ir tiešā un ciešā saskarē ar bērnu ikdienā un kuras bērns parasti uzklausa un uztver kā paraugu. Šīs personas ir galvenās, kurām rūp bērna intereses, attīstība un labklājība un kurām ir pienākums iesaistīties bērnu tiesību aizsardzības mehānisma īstenošanā.

Piemērotāko tiesību aizsardzības mehānismu izvēle, kā aizstāvēt pārkāptās bērna tiesības, ir atkarīga no tiesību pārkāpuma rakstura un būtības, kā arī no tā, kas un cik lielā mērā attiecīgās tiesības ir ierobežojis. Latvijas normatīvie akti nosaka, ka bērna tiesības un intereses attiecībās ar vecākiem un aizbildņiem aizstāv bāriņtiesa. Nozieguma izdarīšanas gadījumā, kad tiek apdraudēta bērna dzīvība, veselība, bērna tiesību aizskāruma novēršanu īsteno policija, prokuratūra, tiesa. Savukārt par to, lai bērnam tiktu nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, atbild gan valsts, gan pašvaldību iestādes, piemēram, pašvaldību sociālie dienesti.

Valstī bērna tiesību aizsardzību atbilstoši savai kompetencei nodrošina izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un kultūras iestādes, kā arī darba devēji, visas valsts un pašvaldības institūcijas, nevalstiskās organizācijas, kuru darbība ir saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem. Ja bērna tiesības tiek pārkāptas ar valsts vai pašvaldības iestādes pieņemtu lēmumu, bērna vecākiem, vai personām, kas viņus aizstāj – aizbildņiem ir tiesības lēmumu apstrīdēt vai pārsūdzēt augstākstāvošā iestādē. Būtiski, ka katrai valsts vai pašvaldību iestādei, pieņemot lēmumu, kas skar bērna tiesības un intereses, tas ir jāmotivē. Lēmumā ir jābūt norādītām arī likumu normām, kuras ir piemērotas, un jābūt paskaidrotam, kāpēc tieši šīs normas un šajā gadījumā tiek pielietotas. Attiecīgajā lēmumā ir jābūt informācijai arī par to, kur un kādā termiņā var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo lēmumu.

Tiesības uz dzīvību

Latvijas Republikas Satversmes 93. pants
Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pants

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.pants, kas garantē personas tiesības uz dzīvību un nosaka apstākļus, kādos dzīvības atņemšana var tikt attaisnota, ir vērtējama kā viena no būtiskākajām klauzulām Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, no kuras nav pieļaujamas nekādas atkāpes. Kopsakarībā ar 3. pantu tas veido vienu no būtiskākajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām. Pamatojoties uz to, gadījumi, kad dzīvības atņemšana var tikt attaisnota, ir jātulko maksimāli šauri.

Valsts pienākums aizsargāt jebkura iedzīvotāja dzīvību sastāv no trīs daļām:

  • noteiktos apstākļos, veikt nepieciešamās darbības, lai novērstu nepamatotu dzīvības zaudējumu;
  • pienākumu izmeklēt aizdomīgus nāves gadījumus;
  • pienākumu atturēties, tās pārstāvju veidā, no prettiesiskas nogalināšanas.

Dzīvības atņemšana apcietinājumā var notikt dažādos apstākļos, piemēram, nogalināšana nopratināšanas laikā, apcietinātā pašnāvība, ko izraisījuši draudi, dzīvībai bīstamu miesas bojājumu nodarīšana.

Personas tiesības uz brīvību un neaizskaramību

Latvijas Republikas Satversmes 94. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pants

Personas tiesības uz brīvību plašākā nozīmē ietver sevī, piemēram, brīvību lemt, kur persona vēlas pārvietoties, bet personas drošība – kā brīvība no valsts vai citu subjektu iejaukšanās personas integritātē.

Tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību nav absolūtas un var tikt ierobežotas likumā noteiktā kārtībā un apjomā. Latvijā, piemēram, saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Kriminālprocesa likumā un citos normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5. pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. pantā personas brīvības garantija tiek attiecināta uz personas spēju fiziski pārvietoties. Taču šie panti negarantē pārvietošanās brīvību vispār, bet gan brīvību no personas ievietošanas dažāda tipa aizturēšanas iestādēs

Brīvības atņemšana var būt attaisnota tikai tad, ja tā ir atņemta likumā noteiktos gadījumus un kārtībā, saskaņojot brīvības atņemšanu ar likumā noteikto procedūru un citiem noteikumiem. Tai ir jābūt pamatotai un tā nevar notikt patvaļīgi. Tiesības uz brīvību ietver sevī arī nosacījumu, ka persona nevar tikt turēta nebrīvē bez tiesas sprieduma, neesot attiecīgam pamatojumam. Valstij ir pozitīvs pienākums darīt visu iespējamo, lai persona tiktu pakļauta tiesas procesam saprātīgās laika robežās.

Tiesības uz taisnīgu tiesu

Latvijas Republikas Satversmes 92. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10., 11. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14., 15. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7.protokola 2., 3., 4.pants.

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Šīs tiesības ietver dažādus aspektus — tiesas taisnīguma, atklātuma, neatkarības, savlaicīguma, objektivitātes un likumības principus, tiesas sprieduma publiskošanu, nevainīguma prezumpciju un citas garantijas tiesas procesā iesaistītajām pusēm.

Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Valstij jāraugās, lai nevainīguma prezumpcija tiktu ievērota gan tiesībsargājošo iestāžu darbībās, gan plašsaziņas līdzekļos un sabiedrības aktivitātēs. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Valstij ir jānodrošina bezmaksas advokāts mazaizsargātajām sabiedrības grupām, kā arī jāveic visi iespējamie pasākumi, lai maznodrošinātas personas varētu pilnībā realizēt savas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošinājums ir ļoti būtisks, jo tas ietekmē iespējas aizsargāt personas pārējās tiesības. Par tiesisku un demokrātisku var saukt tikai tādu valsti, kurā personas var paļauties uz tiesībsargājošo iestāžu likumīgu, objektīvu un operatīvu darbību.

International and national regulatory acts prohibit cruel treatment and torture. The said prohibition is absolute, that is, no exceptions and deviations are permissible. In the real life, application of the said norms is the most problematic at closed-type facilities where individuals have limited right to protect themselves.

Tiesības uz tiesisko statusu – pilsonības, patvēruma un migrācijas jautājumi

ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 6. un 15. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 25. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Septītā Protokola 1.pants
Konvencija par bēgļa statusu

Vispārējs starptautisko cilvēktiesību princips nosaka, ka katram cilvēkam, lai kur viņš atrastos, ir tiesības uz viņa atzīšanu par tiesību subjektu – lai valstī viņam tiktu piešķirts noteikts statuss, statusam atbilstošs tiesību un pienākumu kopums, kā arī attiecīgi personu apliecinoši dokumenti.

Ir noteiktas cilvēktiesību garantijas, kas jānodrošina ikvienai personai neatkarīgi no statusa (piem., tiesības uz dzīvību), bet pārējais personas tiesību un pienākumu kopums atšķirties atkarībā no statusa – vai persona ir valsts pilsonis, pastāvīgais iedzīvotājs, bēglis vai ieceļojis īslaicīgi. Taču ir būtiski, lai valstī pastāvētu noteikta sistēma personu legalizācijai un statusa piešķiršanai, un tas notiktu bez jebkādas diskriminācijas, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas. Visām iestādēm, risinot ar personu statusu saistītos jautājumus, jāievēro cilvēktiesību normas – jāapejas humāni un likumā pieļautajās robežās ņemot vērā personu tiesības uz, piemēram, ģimenes dzīvi, brīvību un drošību.

Vārda un izteiksmes brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 100. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants

Vārda un izteiksmes brīvība ietver uzskatu brīvību, tiesības netraucēti saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no sabiedrisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Tiesības uz izteiksmes un vārda brīvību ir pamats ikviena cilvēka brīvībai paust savus uzskatus, nebaidoties no ierobežošanas, sodīšanas vai vajāšanas.

Vārda brīvība demokrātiskā sabiedrībā ir ļoti plaša un tās ierobežošana iespējama tikai galējos izņēmuma gadījumos. Turklāt vārda brīvība attiecināma ne tikai uz ”informāciju” vai ”idejām”, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai neitrāli, bet arī uz tām, kas apvaino, šokē vai uztrauc.

Vienlaikus šīs cilvēktiesības tomēr nav absolūtas un nenozīmē visatļautību izteikumos. Valsts šīs tiesības noteiktā kārtībā un apjomā var ierobežot, īpaši tādēļ, ka to īstenošana ir saistīta ar noteiktiem pienākumiem un atbildību.

Pulcēšanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 103. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pants

Tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, līdzīgi kā tiesības uz vārda brīvību, ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Pulcēšanās, kā arī biedrošanās un vārda brīvība atzīstamas par būtiskākajām politiskajām tiesībām. Šīs tiesības nodrošina to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties demokrātisko procesu norisē.

Pulcēšanās brīvība ietver gan tiesības piedalīties attiecīgajā pasākumā, gan tiesības šo pasākumu organizēt. Lai gan pulcēšanās pieprasa vairāku personu dalību, tomēr šīm tiesībām ir individuāls raksturs. Tiesības uz pulcēšanās brīvību nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Jāņem arī vērā, ka starptautiskās tiesību normas aizsargā vienīgi tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos.

Biedrošanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 102. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 22. pants
Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 11. pants

Biedrošanās brīvība garantē tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās jebkura kopēja mērķa, kas nav aizliegts ar likumu, sasniegšanai. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 20. pants satur arī īpašu norādi uz to, ka nevienu nedrīkst piespiest iestāties kādā organizācijā. Biedrošanās brīvībai var būt visdažādākās izpausmes formas – kultūras, sporta, mākslas, izglītības, labdarības, ideoloģiskās, interešu grupu un citas personu apvienības. Par speciālajām biedrošanās brīvības izpausmes formām ir uzskatāmas politiskās partijas, reliģiskās organizācijas un arodbiedrības.

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi

Latvijas Republikas Satversmes 96. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 12. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants

Privātās dzīves tiesību saturu veido: personas identitāte, fiziskā vai garīgā integritāte, tostarp gods un cieņa, sava dzīves telpa, seksuālās darbības un sociālās attiecības, attiecības ar citām personām, ieskaitot informāciju par šīm attiecībām, . Tas ietver arī tiesības paturēt savu privāto dzīvi noslēpumā no citām privātpersonām. Valstij ir pienākums ne vien pašai nepamatoti neiejaukties indivīdu privātajā dzīvē, bet arī pasargāt viņus no līdzpilsoņu un plašsaziņas līdzekļu aizskāruma.

Sūdzības par personas tiesībām uz privāto dzīvi ir saistītas ar dažādiem jautājumiem – korespondences un mājokļa neaizskaramību, informācijas izpaušanas pieļaujamību, uzvārdu atveidošanu latviešu valodā, fotogrāfiju izmantošanu, telefonsarunu noklausīšanos, e-pasta kontroli un kameru uzstādīšanu bez iepriekšēja brīdinājuma, personas datu aizsardzību u.c.

Savukārt, personas tiesības uz ģimenes dzīvi ietver tādus aspektus kā laulības noslēgšana, ģimenes dzīves neaizskaramība, tiesības veidot ģimeni u.t.t.

Domu, apziņas un reliģijas brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 18. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pants, arī 1. protokola 2. pants

Katrai personai ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Kā ir norādīts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Tās ir arī tiesības neticēt un nepraktizēt ticību, ja persona to nevēlas.

Personas pārliecība nav saistāma tikai ar reliģiju. Tā ir jebkura personas pārliecība, kura ir nopietna un svarīga personai. Tas var būt, piemēram, pacifisms vai personas filozofiska pārliecība.

Šīs tiesības ir vērstas arī uz plurālisma saglabāšanu sabiedrībā. Tomēr personām ir jāakceptē tas, ka viņu pārliecība tiek plaši noliegta sabiedrībā, kā arī tas, ka pastāv citas pārliecības propaganda.

Pārvietošanās brīvība

Latvijas Republikas Satversmes 98.pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 9. un 13. pants
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 12. un 13. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 2., 3. un 4. pants un 7.protokola 1., 6(5).pants

Pārvietošanās brīvība ir tiesības netraucēti pārvietoties teritorijā un izvēlēties dzīvesvietu. Tāpat tā paredz, ka jebkuram ir tiesības brīvi atstāt jebkuru valsti, arī to, kur persona ir pilsonis. Šī brīvība paredz, ka no valsts nevar tikt izraidīti un tajā ir jāļauj iebraukt tās pilsoņiem, kā arī to, ka ir aizliegta masveida ārvalstnieku izraidīšana.

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu

Latvijas Republikas Satversmes 109.pants
ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 22., 25.un 28.pants.
ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 9., 10.un 11.pants
Pārskatītā Eiropas Sociālā harta, 13., 14., 16.un 17.pants

Tiesības uz sociālo drošību pieder pie otrās paaudzes cilvēktiesībām, proti, personas sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām. Sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem – tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām.

Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos sociālās tiesības ir formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot dalībvalstīm plašas izvēles iespējas šo tiesību realizācijā. Turklāt valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, veidojot savu sociālās drošības sistēmu.

Vienlaikus starptautiskās tiesības uzliek par pienākumu valstij apņemties maksimālajos pieejamo resursu ietvaros un ar atbilstošu līdzekļu palīdzību augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109.panta tvērumā, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai.

Personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai Latvijā ir izstrādāta sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir:

  • sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, vecuma pensijas, bezdarbnieka, maternitātes pabalsta, piešķiršana un apmēra noteikšana ir atkarīga no nodarbinātības perioda un sociālo iemaksu veikšanas;
  • sociālās palīdzības sistēma, kuras galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu situācijās, kad personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēts atbalsts no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas.
  • Sociālās drošības sistēma darbojas saskaņā ar šādiem pamatprincipiem – atšķirīgas attieksmes aizliegums; solidaritāte; sociālā apdrošināšana un palīdzība; profilakse; pašpārvalde; individuāla pieeja.

Tiesības uz veselības aizsardzību

Satversmes 111.pants
ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 25.un 28.pants
ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 12.pants.
Eiropas Sociālā harta, 11.un 13.pants
Farmācijas likums
Ārstniecības likums
Pacientu tiesību likums
Epidemioloģiskās drošības likums

Seksuālās un reproduktīvās veselības likums. Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumi Nr.899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība” u.c.

Latvijā tiesības uz veselības aizsardzību tiek īstenotas, savstarpēji sadarbojoties valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām juridiskām un fiziskām personām. Valsts pienākums veikt pasākumus veselības aizsardzības nodrošināšanā ir cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām iespējām. Pasākumi ietver medicīnisko pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu, veselīga dzīvesveida popularizēšanu, pārtikas higiēnas standartu noteikšanu u.c.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka valsts pienākums ir arī atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību – saskaņā ar Satversmes 111. pantu ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.

Tiesības uz darbu

Latvijas Republikas Satversmes 106., 107. un 108. pants
ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 23. pants
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants
Eiropas Sociālā harta
Darba likums

Satversmes 106. pants nosaka: Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu.

Satversmes 107. pants nosaka: Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

Satversmes 108. pants nosaka: Strādājošajiem ir tiesības uz koplīgumu, kā arī tiesības streikot. Valsts aizsargā arodbiedrību brīvību.

Ikviena tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos izriet arī no Satversmes 101. panta, kas nosaka: Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

Tiesības uz nodarbošanos aizsargā arī ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 4. un 23. pants, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 6. pants, Pārskatītās Eiropas Sociālā hartas 1. līdz 10. pants, u.c.

Satversmes 106. panta pirmais teikums attiecas uz personas tiesībām strādāt, savukārt otrais un trešais teikums – uz tiesībām nestrādāt, ja persona to nevēlas, bet – ievērojot konkrētus izņēmumus. Tiesības uz darbu un piespiedu darba aizliegums dažādās to izpausmēs ir atspoguļots ļoti daudzos starptautiskajos dokumentos.

Ar Satversmes 106. pantā ietverto jēdzienu „nodarbošanās” saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens „nodarbošanās” attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata.

Satversmes 106. pants neliedz valstij noteikt prasības, kas jāizpilda, lai konkrētu nodarbošanos varētu īstenot. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, tostarp tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, var ierobežot, taču attiecīgajam ierobežojumam jāatbilst kādam no Satversmes 116. pantā noteiktajiem leģitīmajiem mērķiem un jābūt samērīgam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 107. pants aizsargā personas tiesības saņemt atalgojumu par darba pienākumu veikšanu vismaz tādā apmērā, kas nav mazāks par valstī noteikto minimālo darba samaksu. Vienlaikus Satversmes 107. pants neuzliek valstij pienākumu nodrošināt darbinieka vēlmēm atbilstošu darba samaksu.

No Satversmes 107. panta izriet, ka valsts reglamentē darba samaksas noteikšanas pamatprincipus, panākot, ka tā ir atbilstoša darbinieka ieguldītajam darbam. Tādējādi darbiniekam Satversmē tiek garantēta tiesība valstij pieprasīt, lai tā līdzdarbojas taisnīgas darba samaksas noteikšanā. Valsts atbildība šajā gadījumā izpaužas kā valsts noteikta prasība darba devējam par līdzīgu darbu maksāt līdzīgu atlīdzību, prasība par virsstundu darbu saņemt atbilstošu atlīdzību.

Satversmes 108. panta pirmais teikums garantē divas tiesības: tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot. Savukārt otrais teikums paredz valsts pienākumu aizsargāt arodbiedrības. Vienlaikus tiesības uz koplīgumu un tiesības streikot bieži tiek uzlūkotas kā arodbiedrību brīvības elements.

Tiesības uz izglītību

Satversmes 112. pants
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 26. pants
ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13., 14. pants
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pants
Izglītības likums
Vispārējās izglītības likums
Profesionālās izglītības likums
Augstskolu likums u.c.

Satversmes 112. pants garantē ikvienam tiesības uz izglītību, kas ietver valsts pozitīvo pienākumu izveidot izglītības sistēmu, kā arī negatīvo pienākumu – neiejaukties šo tiesību realizācijā. Pienākums izveidot izglītības sistēmu ietver:

  • izglītības pieejamību – izglītības iestādēm un programmām jābūt pietiekamā daudzumā un valstij jānodrošina to spēja funkcionēt (kas ietver nodrošinājumu ar telpām, mācību materiāliem, izglītības personālu u.tml.);
  • piekļuvi izglītībai – izglītībai jātiek nodrošinātai bez diskriminācijas, tai jābūt fiziski un ekonomiski pieejamai;
  • izglītības pieņemamību – mācību programmām, mācīšanas metodēm u.tml. ir jābūt pieņemamām skolēniem un studentiem, atbilstošos gadījumos arī vecākiem; šis kritērijs ietver arī izglītības kvalitāti;
  • izglītības piemērotību – izglītībai jāpielāgojas mainīgajām sabiedrības vajadzībām un jāatbilst skolēnu un studentu vajadzībām.

Satversme skaidri nosaka valsts pienākumu pamatizglītību un vidējo izglītību garantēt bez maksas. Pamatizglītības obligātums ietver to, ka nedz bērnam, tā vecākiem vai aizbildņiem, nedz arī valsts iestādēm ir tiesības izlemt, vai bērnam tiks sniegta pamatizglītība.

Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē

Satversmes 115. pants
Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija)
Vides aizsardzības likums
Teritorijas attīstības plānošanas likums
Aizsargjoslu likums
Par ietekmes uz vidi novērtējumu
Par piesārņojumu
Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām u.c.

Satversmes 115. pants nosaka: „Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu.”

No minētās tiesību normas izriet divi būtiski satura elementi:

  • valstij ir konstitucionāls pienākums aizsargāt vidi un
  • personai ir subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē.

Šajā normā ir ietverts valsts pozitīvais pienākums rūpēties par vides aizsardzību. Lai aizsargātu vidi un ievērotu subjektīvās tiesības uz vidi, valstij ir pienākums atturēties no vidi degradējošu darbību veikšanas, kā arī pieņemt tādu vides politiku, kas veicina dabas vides saglabāšanu un vides kvalitātes uzlabošanu. Valstij ir arī pienākums pasargāt cilvēkus no vides riska, ko rada ne tikai valsts, bet arī privātpersona. Tiesības uz labvēlīgu vidi ietver pienākumu, ieguldot atbilstošus līdzekļus, izdot normatīvos aktus, kas regulē vides aizsardzību, izveidot iestādes, kas uzrauga un veicina vides aizsardzību, kā arī īstenot pasākumus, kas vērsti uz vides aizsardzību.

Tiesības uz vidi satur gan procesuālo dimensiju, gan materiālo dimensiju. Procesuālā dimensija paredz personas tiesības uz vides informāciju tiesības saņemt informāciju par vides stāvokli. Tādēļ valsts pienākums izveidot vides aizsardzības sistēmu ietver arī pienākumu nodrošināt informācijas par vides stāvokli esamību un sabiedrības iespēju ar šo informāciju iepazīties. Šo tiesību procesuālā dimensija paredz arī sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. Savukārt tiesību dzīvot labvēlīgā vidē materiālā dimensija paredz tiesības dzīvot vidē, kuras stāvoklis neapdraud personas veselību un labklājību. Satversmes 115. pants ietver personas veselības un labklājības nemateriālo aspektu.

Indivīdam ir subjektīvas tiesības prasīt no valsts iepriekš minēto pienākumu izpildi, kā arī atbildību par to neizpildīšanu vai nepienācīgu izpildīšanu. Tādējādi privātpersonai piemīt subjektīvas prasījuma tiesības pret valsti gadījumos, kad vides aizsardzības sistēma nav izrādījusies efektīva un tas aizskāris šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses.

image_pdfimage_print
Scroll Up