Reliģija

Luterārisms ir izplatītākā reliģiskā konfesija Latvijā 25%-35%..

Laikā, kad tagadējās Latvijas teritoriju sasniedza kristietības vēstneši, to apdzīvoja dažādas ciltis, kas runāja dažādās valodās – kurši, zemgali, sēļi, latgaļi un līvi. Pirmo reizi ar kristīgo ticību šīs tautas saskārās aptuveni 9.-10. gadsimtā: rietumos – no Skandināvijas, austrumos – no Krievijas.

1525. gada ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs apstiprināja privilēģiju Rīgai saglabāt Reformācijas ticību. 1539. gadā Rīga nodibināja sakarus ar Šmalkaldes savienību. 1554. gadā Livonijā tika pasludinātas tiesības katram turēties pie savas reliģijas, bet drīz pēc tam 1561. gadā pienāca Livonijas valsts politiskās vienotības gals. Kurzeme kļuva par hercogisti, kas bija nomināli atkarīga no Polijas, Vidzeme – nonāca Polijas un Zviedrijas īpašumā, līdz 1759. gadā visa Latvijas teritorija tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.

Latvijas valsts dibināšana bija pamats un iemesls pārkārtojumiem latviešu Baznīcā un tās garīgajā dzīvē. 1919. gadā Latvijas valsts robežās bija 194 luterāņu draudzes, no tām – 20 atsevišķas vācu draudzes (9 no tām – Rīgā). Pie visām draudzēm pastāvēja vācu dievgalda kopas. Konsistoriju darbs bija dezorganizēts, baznīcas izpostītas, trūka mācītāju. Piemēram, Vidzemē no 1914. gadā amatā esošajiem 93 mācītājiem palikuši bija vairs tikai 53 (19 – boļševiku nošauti, 9 atstājuši draudzes, citi miruši), Kurzemē un Zemgalē no 103 mācītājiem bija palikuši 54.

Katolicisms Latvijā ir otrā izplatītākā konfesija, 20%-25% Latviajs iedzīvotāji ir piederīgi katoļu konfesijai, īpaši Latgalē (Latvijas Austrumi).

Latvijā kristīgā ticība plašāk izplatījās 12. gadsimta beigās, kad augustīniešu mūks Meinards no Lībekas uzsāka Evaņģēlija sludināšanu Baltijas zemju ciltīm. 1185. gadā tika uzcelta pirmā mūra baznīcā Ikšķilē. 1186. gadā Meinards tika konsekrēts par bīskapu un kalpoja līdz savas dzīves beigām 1196. gadā. 14. gadsimtā Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur tās atrodas vēl tagad. Meinards ir pirmais Latvijas apustulis un svētais (kopš 1993. gada 8. septembra).

Līdz ar kristietības izplatīšanos tagadējajā Latvijas teritorijā, bīskaps Meinards savu misijas darbu novēlēja Jaunavas Marijas aizbildniecībai. 1215. gadā Laterāna IV koncila laikā pāvests Innocents III jaunkristītajai Livonijai deva titulu „Terra Mariana” – „Māras Zeme”, apsoloties rūpēties par to kā par viņas Dēla Zemi – Palestīnu.

Beidzoties viduslaiku laikmetam, Latvijā dominēja katoļticība, kuru izplatīja Vācu krustnešu krusta karu ietvaros. Katoļu konfesija zaudēja savu nozīmi 16.gadisntā, kad, tai skaitā, reformācijas ietekmē sabruka Livonija. Tomēr Latgalē 16.-18. gadsimtā tieši pārvaldīja katoļu poļi un lietuvieši, finansējot bagātīgās baroka baznīcas, piemēram, Aglonu, un palīdzot katolicismam saglabāt vairākumu.

2004. gadā Latvijā bija aptuveni 430 000 Romas katoļticīgo 250 draudzēs. Baznīca teritoriāli ir sadalītas četrās diecēzēs: Rīgas arhidiecēzē (priekšgalā Jānis Kardināls Pujats), Rēzeknes–Aglonas diecēzē (vada bīskaps Jānis Bulis), Jelgavas diecēzē (vada bīskaps Antons Justs) un Liepājas diecēzē (vada bīskaps Vilhelms Lapelis). Latvijā darbojas Dominikāņu ordenis (Ordo Praedicatorum – OP), Jezuītu ordenis (Societas Jesu – SJ), Mazāko brāļu kapucīnu ordenis (Ordo Fratrum Minorum Capuccinorum – OFMCap), Paulīniešu ordenis jeb Svētā Pāvila Pirmā vientuļnieka ordenis (Ordo Sancti Pauli Primi Eremitae – OSPPE), Priesteru mariāņu kongregācija (Congregatio Clericorum Marianorum sub tituli Immaculatae Conceptionis Beatissimae Virginis Mariae – MIC), Betānijas dominikāņu māsu kongregācija, Bērniņa Jēzus māsu karmelīšu kongregācija, Bezvainīgās Jaunavas Marijas māsu kongregācija, Marijas Bezvainīgās Sirds mazo māsu kongregācija un vairākas citas kongregācijas, kā arī dažādas kopienas un kustības, piemēram, katoļu laju apvienība „Effata”, kustība „Par dzīvību” un citas. Latvijā darbojas pieci klosteri un vairākas katoļu mācību iestādes, to vidū Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles – Rīgas Teoloģijas institūts, kurā mācās nākamie priesteri, un Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts, kurā galvenokārt studē cilvēki, kas vēlas kļūt par kristīgās mācības skolotājiem.

Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilika ir nozīmīgs Latvijas katoļu reliģisks centrs. 1980. gadā, Aglonas dievnamam svinot savu 200 gadu jubileju, pāvests Jānis Pāvils II piešķīra tai titulu „bazilika minoris”. 1993. gada septembrī savas Latvijas vizītes laikā pāvests apmeklēja baziliku. Pasākumos piedalījās ap 300 000 svētceļnieku. Aglonas bazilika ir veltīta Dievmātes Debesīs Uzņemšanas godam.

Aglonas Bazilika
(avots: http://www.photoriga.com/2011/05/out-of-riga-sunday-aglona-basilica.html)

Pareizticīgā baznīca – Latvijā ir ap 18%-22% sekotāju.

Senākas liecības par Austrumu ortodoksās baznīcas klātbūtni Latvijā ir kopš vikingu laikiem, kad caur to veda t.s. “ceļš no varjagiem uz grieķiem”. Pirmais zināmais kristiešu misionārs šajā reģionā bija islandietis Torvalds Kodransons, saukts Ceļotājs (Þorvaldr Koðránsson inn víðförli, ap 950—1002). Viņam jau 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II (Βασίλειος) izsniedza “grāmatu”, saskaņā ar kuru Torvalds tika iecelts par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie rūsu ķēniņiem Austrumbaltijā. Pēc 986.—990. gada Polockas ķēniņa Ragnvalda meita Ragnhilda, saukta par Gorislavu, Torvaldam atļāva nodibināt pirmo klosteri, kurā pati iestājās ar vārdu Anastasija. Populāra leģenda vēsta, ka Gorislavas mītne atradusies Daugavas krastā tagadējā Krāslavas Teātra kalnā.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1992. gada decembrī notika Vislatvijas pareizticīgo koncils, kurā apsprieda Latvijas pareizticīgās baznīcas turpmāko statusu. Tika nolemts saglabāt autonomiju Maskavas patriarhāta garīgā pārraudzībā, ko Maskavas un visas Krievijas Patriarhs Aleksijs II apstiprināja ar savu Tomosu. Vislatvijas koncilā tika ievēlēta Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinode un pieņemti baznīcas statūti, kuri atbilst 1936. gada statūtiem.

2007. gadā pareizticīgie veidoja trešo lielāko kristīgo konfesiju (117 draudzes, ap 350 tūkstoši ticīgo) Latvijā pēc luterāņiem (299 draudzes, ap 450 tūkstoši ticīgo) un katoļiem (284 draudzes, ap 430 tūkstoši ticīgo). Turklāt vecticībniekiem bija 67 draudzes ar 7635 ticīgajiem

Vecticībnieki  ~1,7% sekotāju.

Vecticībnieki ir Krievijas caristes pareizticīgās Baznīcas strāvojumu pārstāvji, kuri atteicās pieņemt laikā no 1650. līdz 1660. gadam veikto patriarha Nikona un cara Alekseja I Romanova reformu, kuru mērķis bija vienādot krievu baznīcu ar grieķu. Tie turpina pieturēties pie vecā rituāla, t.s. vecticības.

Dievkalpojuma reforma izraisīja šķelšanos Krievijas baznīcā. Līdz 1905. gada 17. aprīlim vecticībniekus, izņemot vienticībniekus, Krievijas impērijā oficiāli dēvēja par „šķeltniekiem” un pakļāva represijām. Tikai 1971. gadā Maskavas Patriarhāts oficiāli atcēla vecticībnieku un veco krievu rituālu nolādējumus „kā nebijušu”.

Tomēr nolādējumu atcelšana nenoveda vecticībniekus ar vietējām pareizticīgajām baznīcām līdz lūgšanas (euharistiskajai) sadraudzībai. Vecticīgie, kā agrāk, uzskata tikai sevi par īstajiem pareizticīgajiem kristiešiem un uzskata Krievijas Pareizticīgo Baznīcu kā citas konfesijas baznīcu. Vecticībnieki-popieši uzskata jaunā rituāla piekritējus par “otrās kārtības” ķeceriem, kurus baznīcai pievieno caur Konfirmāciju, ar garīgā amata saglabāšanu; savukārt vairums bezpopiešu uzskata KPB par „pirmās kārtības” ķeceriem, kurus baznīcai pievieno tikai caur kristīšanu. Lielākā vecticībnieku kopiena mūsdienās ir Krievijas Pareizticīgā vecticībnieku baznīca (vecticībnieki-popieši).

1994. gadā pēc vecticībnieku uzņēmēju un zinātnieku iniciatīvas tika atjaunota jau 1908. gadā dibinātās Latvijas Vecticībnieku biedrības darbība. Vēlāk nodibināja I.Zavoloko vecticībnieku biedrību, vecticībnieku biedrību „Belovodije” u.c. 2007. gadā reģistrēta „Dvinskas kultūras biedrība”. 1994. gadā Rīgā notika pirmā vecticības vēsturei, kultūrai un tradīcijām veltītā konference. Pavisam aizvadītajos gados sarīkotas aptuveni 20 zinātniskas konferences reliģijas jautājumos.

Šobrīd Latvijā dzīvo aptuveni 80 tūkstoši vecticībnieku, reģistrētas 70 vecticībnieku organizācijas. Lielākā daļa kopienu atrodas Latgalē, divas Rīgā, pa vienai Liepājā, Jelgavā, Kalnciemā, Talsu rajonā. 2007. gadā reģistrēta vecticībnieku kopiena Ventspilī.

Dievturība – ap 700 sekotāju

Dievturība ir latviešu senās dievestības (reliģijas) atjaunojums. Latviešu Dieva atskārsmi, kas sakņojas mūsu pirmtautā un saglabājusies dainās, 1926. gadā atjaunoja Ernests Brastiņš nosaucot to par dievturību. Dievturība, saglabādama garīgo vērtību avotu un uzturēdama dzīvas mūsu garīgās vērtības, kam iespējams izpausties tikumos un tālāk veidot latvisku kultūru, ir latviešu nacionālā (tautiskā) reliğija. Vārds “dievturība” atvasināts no dainām, kas piemin “Dieva turēšanu”, līdzīgi var “turēt labu prātu”, “turēt godu”, “turēt vārdu”. Dievtuŗi ir latviešu senās dievestības atjaunotāji, kopēji, tās garīgo vērtību uzturētāji un sargi modernos laikos. Dievtuŗi ir Dieva, Māras, Laimes turētāji un daudzinātāji, kas cenšas dzīvot dievāju dzīvi pēc latviešu dievestībā ietvertā Dieva padoma un tikumiem.

Dievtuŗu darbības mērķis ir saglabāt, uzturēt un attīstīt latviešu seno dievestību un kopt senās dievestības atjaunojumu – dievturību pamatojoties uz latvju dainās un citās gara mantās pausto Dieva atskārsmi, tikumu mācību, dzīvesziņu, latviskām gadskārtas svinību un ģimenes godu paražām, virzot tautas reliģisko dzīvi saskaņā ar tās izsenis radītām un laiku laikos saglabātām garīgām vērtībām.

image_pdfimage_print
Scroll Up