Latvijā 20. un 21.  gadsimtu laikā

1905. gada revolūcija aptvēra arī Latviju, tika dedzinātas vācu muižnieku muižas un pilis. Revolūcija tika apspiesta un tāpēc arī doma par latvisko identitāti uz kādu laiku apstājās.

1914. gada 1. augustā sākās Pirmais pasaules karš arī Latvijas teritorijā. Kara laikā no Latvijas tika izvestas rūpnīcu un fabriku iekārtas, daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāji devās bēgļu gaitās uz Krieviju.

Pirmā pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus — VācijaFrancijaKrievija — bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Rezultātā Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums.

Latvijas valsts izveidei nozīmīgs bija Brestļitovskas miera līgums 1918. gada 3. martā, kura rezultātā Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes un Kurzemes teritorijām. 1918. gada 9. novembrī Vācijas impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tajā pašā datumā  Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi.

 

Svinīgā Latvijas valsts pasludināšana notika 1918. gada 18. novembrī, kad iepriekšējā dienā izveidotās Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals paziņoja par suverēnās varas pārņemšanu Latvijā. Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī tika izveidotā Pagaidu valdība K.Ulmaņa vadībā, taču reālā vara vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, kas turpināja uzskatīt, ka ir spēkā Brestļitovskas miera līgums, pēc kura parakstīšanas Krievija bija atteikusies no Baltijas zemēm par labu Vācijai.

Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata.” Pirmo reizi kā valsts himna skanēja „Dievs, svētī Latviju!”.

Latvijas Tautas padome bija pagaidu likumdevēja iestāde, kas pastāvēja līdz pirmajām demokrātiskām parlamenta vēlēšanām.

Drīz pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Padomju Krievijas Sarkanā armija sāka iebrukumu Latvijā. Līdz ar to 1. decembrī sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Latvijas valdība nebija paspējusi izveidot kaujas spējīgu armiju, Padomju karaspēks ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju. Ar Padomju Krievijas atbalstu Latvijā 1918. gada decembrī izveidoja Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku, ko pārvaldīja P.Stučkas valdība.

Latvijas armijas  karaspēks 1919. gada martā sāka pretuzbrukumu LSPR armijai un 22. maijā ieņēma Rīgu. Pēc sīvām kaujām latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā. Tika parakstīts Strazdumuižas pamiers, saskaņā, ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija. Līdz 1920. gada janvāra beigām Latvijas Republikas armijai izdevās padzīt arī Padomju karaspēku no Latgales un līdz ar to brīvības cīņas bija noslēgušās.

1920. gada 11. augustā tika parakstīts miera līgumsar Padomju Krieviju, kur saskaņā ar 2. pantu „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi…”.

Viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem, tāpēc jau 1920. gadā parlaments uzsāka agrāro reformu.  Muižām tika atstāti tikai 50 hektāri zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. 1922. gadā uz pirmo sēdi sanāca Saeima (parlaments).

Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā pārtrauca parlamenta un politisko partiju darbību un faktiski pārņēma vienpersonisku varu valstī, 1936. gadā K. Ulmanis nekonstitucionāli pārņēma gan valsts, gan valdības vadītāja pilnvaras.

Jau 1939. gada 28. martā Latvija saņēma PSRS vēstījumu par militāra spēka pielietošanas iespēju, ja Latvija tuvināsies Vācijai. K. Ulmanis neveica nekādas aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību. 1939. gada oktobrī tika noslēgts Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot daudzas militārās bāzes Latvijas teritorijā. Tās tika izvietotas pārsvarā gar Kurzemes rietumu daļu, lai bloķētu palīdzības piegādi Latvijai. Pretošanās šādā izolētā situācijā būtu diezgan pašnāvnieciska. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 16. jūnijā, K.Ulmanis izvēlējās kapitulēt.

Pāris nākamo mēnešu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, un valsts tika pievienota PSRS kā LPSR. 1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova—Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tostarp Latvijas—Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas—Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu.

Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS prasībām tika izveidota padomju režīma  Augusta Kirhenšteina vadībā.  1940.gadā 14. un 15. jūlijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. 1940. gada 5. augustā — PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas „lūgumu” uzņemt Latviju „brālīgajā PSRS tautu saimē”.

Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.

Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tika uzsākta arī agrārā reforma — zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem.

Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Latvijas pilsētām, bet Latvijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja savu pārvaldes struktūru. Tika iesākta getokoncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas pilsoņi — ebreji, kuri šeit dzīvoja daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti.

Drīz pēc Vācijas kapitulēšanas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē. Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot ciemu padomes pagastu vietā un rajonus apriņķu vietā. Zemniekus piespieda stāties kolhozos. Visās dzīves jomās galvenā loma bija Latvijas Komunistiskajai partijai un tajā pēc „demokrātiskā centrālisma” principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs.

Padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. 1949. gada marta deportācijās uz Sibīriju izsūtīja 42 133 Latvijas iedzīvotāju. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma kopējais padomju režīma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits no 1940. līdz 1953. gadam lēšams 140 000 — 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk, līdz 240 000.

Tautsaimniecībā tika ieviesta centralizētās plānošanas ekonomika, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. Iebraucējiem bija priekšroka dzīvokļu iegūšanā. 60. gados aizliedza svinēt Līgo svētkus. Bija aizliegts svinēt Ziemassvētkus. Maskavas funkcionāri neuzticējās vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos. Valdošajos amatos tika iecelti krievi vai Krievijas latvieši, kuri bija daļēji pārkrievojušies.

Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M. Gorbačova veiktajām reformām pēc viņa kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī.

Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki-86”. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā — 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Jāņu svinēšana.

50 gadus pēc Molotova — Rībentropa pakta parakstīšanas 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļa akcija, ko organizēja LTF kopā ar Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas kustību „Sajūdis”. Apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, veidoja gandrīz 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.

1990. gada marta un aprīļa vēlēšanās ievēlētajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un tirgus reformām, apvienojoties ap Latvijas tautas frontes frakciju (134 deputāti no 201), bet otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja „Līdztiesība” (57 deputāti), iestājās par sociālismuun dalību PSRS.

Augstākās Padomes pirmajā sesijā 1990. gada 4. maijā notika LTF frakcijas ierosinātais balsojums par deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. Lai likumdevēji deklarāciju atbalstītu, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 132 balsis. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, 1 atturējās un tā tika pieņemta. Kaut arī Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvijas Republika tiešām ir neatkarīga, tomēr līdz ar to sākās valsts atjaunošanas periods.

Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 7. maijā,  Augstākā padomes sēdē par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem — Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no PSRS, Latvijas Republikā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.

1990. gada otrajā pusē Latvijā tika uzsāktas ekonomiskās reformas. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums „Par agrāro reformu Latvijas Republikā”. Drīz pēc tam tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankasizveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija.

1991. gada janvārī notika mēģinājums militāri atjaunot PSRS jurisdikciju neatkarību pasludinājušajās Baltijas valstīs. 20. janvārī ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku. Aizstāvot to, divi milicijas darbinieki gāja bojā, vairāki ministrijas darbinieki tika ievainoti, gāja bojā arī divi kinooperatori un viens garāmgājējs.

Pēdējais PSRS mēģinājums militāri pakļaut Latviju notika 1991. gada Maskavas Augusta puča laikā. Rīgas ielās patrulēja padomju bruņumašīnas, bet Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma „Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību.

1991. gada 22. augustā  Islandesvaldība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā  Krievija parakstīja dekrētu „Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu”, 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.

Stabilu Latvijas ekonomisko attīstību kopš deviņdesmito gadu otrās puses veicināja ekonomisko un strukturālo reformu turpināšana, bet, sākot ar 2000. gadu, nozīmīgu lomu ieguva iestāšanās process ES. Pirmās iestāšanās sarunu sadaļas tika atvērtas 2000. gada 28. martā.

2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par dalību ES, kurā piedalījās 71,5% vēlētāju, no tiem par balsoja 67,0%, pret 32,3%. 2004. gada 29. martā Latvija pievienojās NATO un 2004. gada 1. maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Galīgo lēmumu par Latvijas uzņemšanu eirozonā ES pieņēma 2013. gada 9. jūlijā. Eiro ieviešanas procedūra notika 2014. gada 1. janvārī pēc iepriekš pieņemta valdības plāna.

http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vesture/arhivu-kadri-neatkaribas-atjaunosana-1990.-gada-4.-maija.a127489/

image_pdfimage_print
Scroll Up