Latvija 13. – 16. gadsimtu laikā

Livonijas valsts aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstu (Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija mūsdienu Latvijas teritorijā, kā arī Tērbatas bīskapija un Sāmsalas — Vīkas bīskapija mūsdienu Igaunijas teritorijā), kura pastāvēja no 1228. līdz 1560. gadam.

Saskaņā ar tā laika Eiropas feodālās sistēmas noteikumiem, Livonija skaitījās Svētās Romas impērijas vasaļvalsts, bet tā vienlaikus bija tieši pakļauta arī Romas pāvestam. Livonijas periodā starp priviliģēto vācu bruņinieku, amatnieku un latviešu zemnieku šķirām pastāvēja dziļa šķirtne ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā, kura nekad tā arī nemazinājās. Latviešu zemniekiem aizliedza nēsāt ieročus, tika aizliegtas pat dūdas.

1525 gadā izdota pirmā grāmata latviešu valodā. Ap16. gadsimta vidu parādās pirmās latviešu skolas. Agrāk latviešu bērni varēja mācīties tikai vāciski vai latīniski. Neskatoties uz šīm šķiru atšķirībām, Livonija saimnieciskā ziņā piedzīvoja uzplaukumu — paplašinājās tirdzniecība, attīstījās pilsētas, tās lielā mērā līdzinājās Ziemeļvācijas pilsētām.

15. gadsimtā sāka strauji pieaugt vācu muižu skaits. Vācu muižnieki savās muižu saimniecībās 15. un 16. gadsimtā sāka izmantot latviešu brīvo zemnieku darbu.

Polijas — Lietuvas sekmes Livonijas karā (1558 — 1583) noveda pie lielākās daļas Livonijas teritorijas nonākšanas Polijas—Lietuvas valsts kontrolē un tai pakļautu valstu — Kurzemes un Zemgales hercogistes un Pārdaugavas Livonijas hercogistes izveidošanās.

image_pdfimage_print
Scroll Up