Latvija līdz 13. gadsimtam

Baltijas jūras austrumu piekrastē pirmās cilvēku apmetnes parādās pēc ledus laikmeta beigām, 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. šajā teritorijā sāka ierasties cilšu grupa, par kuriem vēsturnieki šīs ciltis uzskata par seno baltu pārstāvjiem.

No senajām baltu ciltīm gadsimtu laikā izveidojās kuršulatgaļusēļu un zemgaļu senās tautas, kuru apdzīvotās teritorijas sasniedza mūsdienu Latvijas robežas.

13. gadsimta sākumā tag. Latvijai nav viena kopnosaukuma un, atkarībā no teritoriju apdzīvojošās senās tautas, tā tiek dēvēta par “Letgali” (letu zeme — Lettigallia, Lettia, Letthia, Leththia).

Ap 9. gadsimtu veidojās pilsētas, lauksaimniecībā dominēja zemkopība un lopkopība. 12. gadsimta vidū ar Gotlandes tirgotājiem vācu tirgotāji apguva kādreizējo vikingu „ceļu no varjagiem uz grieķiem” pa Daugavu, kas veda no „Rīgas vietas”) uz seno Krievzemi.

Nākamais bīskaps Alberts 1201. gadā starp vairākiem līvu un kuršu ciemiem nodibināja Rīgas pilsētu.

Ar krustnešu palīdzību 13. gadsimta divdesmitajos gados Livonijas valstī tika iekļautas mūsdienu Latvijas teritorija (izņemot Zemgali un Kursu), lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem noritēja sīvas kaujas. 1267. gadā padevās arī kurši. Ap 1272. gadu padodas arī zemgaļu ciltis. Tā 13. gadsimta laikā tiek pakļautas visas tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošās ciltis. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas politiskās tiesības.

Teika par Rīgu

Daudzi nostāsti ir par mūsu sirmo, mīļo Rīgu, un viens no viņiem ir šāds: Rīga nekad nedrīkst būt pilnīgi gatava, tad viņa noslīktu Daugavā. Par katriem simtiem gadu reizi no Daugavas izlien kāds gars un jautā pirmajam cilvēkam, ko satiek, vai Rīga gatava. Ja nu jautātais atbildētu, ka Rīga gatava, tad viņam pašam otru nakti jāmirst, bet Rīga trešajā naktī nogrims ūdenī. Bet, tā kā visi Rīgā dzīvojošie zina šo teiku, tad tie vienmēr garam atbild, ka Rīga nav gatava, un Rīga pastāv vēl šodien.

Viduslaiku pilis Latvijā

Rīgas pils celtniecība uzsākta 1330. gadā.  Kopš pamatakmeņu ielikšanas līdz 1562. gadam pili pārvaldīja Livonijas ordenis, tā bija Livonijas valdnieku rezidence. Vēlākos gadsimtos, pēc Livonijas feodālo valstiņu izzušanas, Rīgas pilī dzīvojuši poļu, zviedru un krievu valdnieki.

Ventspils viduslaiku pils ir Livonijas ordeņa  celta pils  pie Ventas upes, kurā  atradās Ventspils bīskapu mītne (ap 1290-1562). Tā ir vienīgā no Livonijas ordeņa pilīm Kurzemē, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.

Dundagas pils ir viduslaiku pils Dundagā, ko cēlis Rīgas domkapituls 13. gadsimta beigās. Vēlāk pils piederēja Kurzemes bīskapijai un Polijas karaļiem. 17. gadsimtā tā pārbūvēta par Dundagas muižas kungu māju.

Ēdoles pils ir viduslaiku pils Ēdolē, vienīgā Kurzemes bīskapijas pils, kas vēl ir lietošanas kārtībā. Pils celtniecība sākta 1264. gadā.

Kokneses viduslaiku pils bija viduslaiku Kokneses pilskalnā celta mūra pils KoknesēDaugavas krastā. Celta neilgi pēc 1209. gada, savulaik viena no lielākajām un labāk nocietinātajām pilīm, kas izvietojās nozīmīga tirdzniecības ceļa – Daugavas labajā krastā.

image_pdfimage_print
Scroll Up